3)
holy shit! viņš bija dzirdējis visu manu teātri un smaidīja savu nekaunīgo dzimuša francūzā smaidu. es protams nosarku, paskaidroju situāciju, neveikli mēģināju iesaistīt viņu sarunā, bet paralēli, cik ātri vien spēju, sakravāju somu un teicu, ka nu gan man jāskrien.

ak, aizmirsu pieminēt vienu būtiksu niansi. visu nedēļu es biju un izlikos par slimu katru reizi, kad Tamami man zvanīja un arī tad, kad man bija noliktas brīvbiļetes uz 5dienas pasākumu. vienvārdsakot, viņasprāt, es biju uz nāves gultas tajā brīdī, kad braši ar visu pianisti iesoļojām kafejnīcā.. un kā tas bieži gadās milijonu pilsētā, uzskrējām viņai virsū: jau saģērbusies darba kostīmā, apsieta ar zilu banti ap kaklu kā tāda dāvaniņa, Tamami steidza izdzert savu kafijiņu tonusam.
man protams neatlika nekas cits kā izlikties par dzīvu un apsolīt, ka sagaidīšu viņu deviņos pie Bunkamura koncertzāles, kad viņa beigs savu laipnas smaidīšanas maiņu, lai kopīgi pavakariņotu.