Kad Nēgeli beidzot ir nokļuvis Japānā un pēc garā ceļojuma brauc vilcienā, viņš jūt, ka hierarhiski zemāk stāvošais japāņu pavadonis no viņa saspringti gaida sarunas pavedienu, bet Nēgeli galvā skan tikai "tō" – kamertonis, kam vajadzētu ievadīt sarunu, bet tā nenāk, rīklē ir tikai apēstās zivs, sojas un vasabi pēcgarša. Tipiski japāniskā garā šī gluži maznozīmīgā rindkopa, kas veltīta "tō", izsaka ļoti daudz uz romānā aprakstīto vēstures lielo pagriezienu fona. Precīzāk nekā jebkuras citas detaļas, varoņu biogrāfijas vai salīdzinājumi tā apraksta Rietumu un Austrumu kultūru satikšanos. Japāņu pieklājība, kas paredz neveiklo klusumu piepildīt ar bezjēdzīgu saviesīgu sarunu, sastopas ar eiropieša iekšupvērsto egocentrisko skatienu, kurš sevī neatrod neko vairāk par apēsto zivi.