SKUKAI. par to sevis pierakstīšanu.
tu man teici vienreiz, ka tā pierakstīšana palīdz sevi sakārtot..

ziedonim bija dzejolis par šo tēmu-
"apnicis fiksēt
īsatis ir nenotverams
mākonis debesīs
tāpat uzreiz ir dzerams.
tā jau tu magnetofonā
rakstīsi lentē vēl mirdams,
viss tagad tepat
uzreiz ir dzirdams(..)
apturēt -
tas nav zināt.
apturēt nozīmē paturēt
dabūt ir apstādināt"

bet tai pat laikā, tas bija labi, ka viņš to pierakstīja. man no tā bija labi. un vēl nevienam vien, pieļauju. pretrunā ar uzstādījumu, ka nevajag pierakstīt. jo reizēm.. jau nevar nepierakstīt. īpaši, ja sanāk skaisti. un ja kādam vēl to vajag. "jesļi zvezdi zažigajut, značit komu ņe budj eto nužno.. " ir cilvēki, kam ir šī pierakstītāja loma dzīvē gadījusies. un tas, ko tu, Skuka, uzraksti.. nam eto nužno.

man pašai nekad nav licies svarīgi pierakstīt vai nofotografēt to, kas ir, jo vislaik nāk kaut kas jauns. labāk izdzīvot nesteidzoties turpat, nevis skatīties pēc tam. bet tad strauji sāka palielināties notiekošā apjoms .. un kā pie bagātīgi klāta galda - ja nevar visu apēst, ienāk doma kaut ko iebāzt kabatā.. tās ir kā bailes (tev taisnība par to egoismu) - bail, ka tagad man ir daudz, bet laiks paskries un nekas nepaliks, ka no manis un visa nodzīvotā nekā vairs nebūs. tāda skopuļa stratēģija - varbūt vajag kaut ko uzkrāt, kādu rezerves krātuvīti, lai nav tā, ka viendien palieku tukšā.. ieaudzinātā fabula par sienāzi, kas visu vasaru dejoja un ziemā sala..
citreiz gluži otrādi tas ir drīzāk altruisms - liekas, ka man vienai manas dzīves ir par daudz. un vajag ar kādu tajā padalīties. ja nu gadījumā kādam tās dažbrīd ir par maz, es varu kaut ko izvilkt no savas lādītes, parādīt, pastāstīt. jo kad man pašai atnāk tukšie brīži, es taču ņemu rokās grāmatu, skatos filmu, klausos svešus stāstus..
par rakstīšanu blogā - tas noteikti nav kapitālisms, drīzāk tāds jauns utopisks exchange modelis - tu man, es - tev.. darbojas uz godavārdu. tas ir vairāk tāds proletāriešu pasākums.
lai gan man ģimenes modelis šķiet tuvāks - kad savu sakāmo un gudrību tu nodod saviem bērniem. tas ir senāks un stabilāks ieguldījumu veids. un ar mazākiem zaudējumiem, nekā kolektīvismā.. un tad tu vari skatīties uz saviem bērniem un teikt - lūk, ir visa mana bagātība.

un jā, tev bija taisnība - palīdz nedaudz tā rakstīšana. ja ne sakārtot, tad apmēram apzināt to, kas ar tevi notiek un cik liels tas ir. un līdz ar to vērīgāk izturēties pret notiekošo, nepalaist kaut ko garām. bet tad ir vēl jāmācās arī kontrolēt sevi, neiestigt mantrausībā - vārdrausībā.. iestiegot pierakstīšanā, var dzīvošanu nokavēt.