ka varētu izvilkt atlokāmu zīdpapīra širmīti, ar kuru nodalīt ikdienu no svētku dienas, lai tā otra spīd cauri tikai kā tāda intīma gaisma un netraucē. un kaut varētu tikpat vienkārši arī pārtraukt iesāktu sarunu vai draudzību - vienkārši nolikt tādu nelielu atlokāmu aizsegu, aiz kur pārģērbties, bet nepazust - būt klāt kā ēna un klusa čaukstoņa.