es nedomāju, ka man ir ļoti neveicies - man bija ļoti mīļas bērnu māsas, no kurām atvadījos ar asarām, un, neskatoties uz visu ezoteriku, es jūtu sirsnību pret privāto vecmāti un dakteri, kura pēc procesa ieskrēja pie viņas saucot "savāciet taču šo visu cūkkūti, kāpēc jus mani nepasaucāt uz riska dzemdībām?", es esmu no sirds pateicīga par to, ka bērni ir dzīvi un veseli utt.
es tikai par to, ka man acis un ausis ir vaļā un es redzu nejēdzības, redzu to mānīšanos vai bezsakaru. es joprojām atceros intonāciju, ar kādu jauna ārste teica "nestāsti, ka viss tas svars tev no grūtniecības". kā šņāca "esi grāmatiņas salasījusies?" lai gan man viss bija kārtībā, sekoju visām zināmajām norādēm.
vai kā pirmajās - te vienā brīdī saskrien visi uz tevi trenēties, bet tad tu stundām vienkārši nezinu, kas notiek un vai notiek, kamēr satausti galvu starp kājām un mēģini kādu sasaukt lai uzzinātu, ko tālāk.
otrajā reize nekas tāds nebija, jo man bija līdzi Sava Vecamāte.