mēģinu iztēloties svaigumu - Eiropas mūru aukstumu un ēnu. pavēni, avēniju, lapeni, vīnstīgas, aukstas marmora kapličas.. nē, vai citādi - kā viesi runās auksti un cieti kā reklāmās, kā šķindēs galda piederumi un stikla trauki. un uz ielas ies garām stalti kā filmās. mīļākā cilvēka sejas izteiksmi - to, ar kādu viņš sēž pie galdiņa un izliekas, ka lasa. to, ar kādu viņš grib, lai viņu redz - nopietnu un cietu, mazliet augstprātīgu. es paiešu garām trīs reizes turp atpakaļ nepamanīta, nostāšos ar muguru uz pretējā stūra un tad sajutīšu, kā viņš pasmaida - karstu staru, kas uzplēš kleitas rāvējslēdzēju.