labais, mamma pastāstīja, kā bērnus veda uz asins analīzēm. mums ir dvīņi. pashlaik vien ir onlainā, bet otrs aizbrauca pie tēva atpūsties no brāļa. dažreiz iedomājos - cik grūti tomēr būt dvīnim. tiešām traks var palikties. vislaik kopā ar to otru. bet es viņu labi saprotu, tas viņam no manis - es arī no sevis dažreiz gribu aizbraukt atpūsties.
nu jā, ar asinsanalīzes tagad ņem no vēnas. un par tām vēnām, tas viņam arī no manis - es ģībstu no asinīm patiesībā. un tās bildes no žurnāla ar asinīm es turēju pie sienas treniņam, lai pārstātu baidīties. es tā mēdzu darīt.. es to saucu par pieradināšanas operāciju.
nu jā, es to puiku varu saprast - tas ir šausmīgi. bet šausmīgākais ir tas, ka tu esi dvīnis - tas otrs jau ir sadurts un tev pastāstījis. un tu ej kā otrais, jau zinot varbūt pat jau sajutis brāļa dūrienu, un sākas panika un dubulta. un tad tev uzrīda 4 dakterus, kas katrs tur aiz savas ekstremitātes un piektais cērt vēnā. un tādu tu cilvēks pēctam atceries savu bērnību. un tas notiek civilizētā valstī!!, kurā, kā teica atreyu jādomā tikai par to "ko darīt piektdienas vakarā".