kāpēc es nekad nenolaižos līdz pašai lejai? kāpēc vienmēr uzpeldu un saņemos? vai arī tie, kas vakar - tie tad arī bija apakšstāva griesti? kad esi aizpampis un vairs necelies un aizgriez galvu no iedomātas karotes, kura grib iestūķēt ar putru. prāta migla un lauzējs ribās. un stulbākais jau tā neziņa par to, vai tas sliktums pāries. bet redz šodien pamazām sāk ataust gaisma. atgādina to vienu reizi, kad no ģīboņa atmodos pieturā un man kā komiksā acu priekšā bija vairāki pāri kāju, bet bez rokām. neviens neko nepamanīja.