reizēm interesantāk nekā grāmatas ir lasīt franču mediju ziņas; pat sporta reportāžās ir tādi vārdu kriņģeļi un virtenes, bet par Nicu šodien gatavās fabulas.

viss sākas ar to, ka pizzaïolo (picu meistars) Oreljēns redzējis Žanmedsēna bulvārī neparastu skatu: vīrietis ātri ieskrejis baznīcā, saukdams "dievs ir dižens".

nogalinātais "le sacristain" (baznīcas sakristejas pārzinis) Vensāns esot bijis plecīgs un kustīgs, kā apgalvo liecinieces Laura, Lisjēna un Sefora. "viņš vienkārši bija baznīcā un neko nedarīja, pat ne karikatūru [lai ko tas nozīmētu], tikai vēra durvis un dedza sveces" - pārliecinātās dievlūdzējas vīkšķa dūres pret baznīcu, kurā vairs nespers kāju.

kamēr dāmas pauž savu sarūgtinājumu, pie baznīcas ierodas prezidenta eskorts un niciešiem nākas atkāpties, uz saviem dzīvokļiem var doties tikai tie, kam ir atļauja. Viljams dzīvo pa perimetru no iežogotas terirotijas, ar atļauju vienā un suņa pavadu otrā rokā, viņš apgalvo, ka pieredzējis posttraumatisko sindromu, jo vairs nezina pateikt, cik šāvienus dzirdējis.

cita lieciniece Marianna tajā laikā devās uz savu iecienītāko puériculture salonu (tas ir priekšlaicīgi dzimusu bērnu apkopes centrs vai tml., pie mums tadu nav),kad uzbrucējs esot iegājis kultiem paredzētajā ēkā (noskaņa ielā esot atgādinājusi traģiskos notikumus, kas notika pilsētā 2016. gada uguņošanas laikā)

skaistumkopšanas speciāliste Denī neuzdrošinās spert soli pār sava salona slieksni, kurš atrodas uz tas pašas ielas: "es šeit dzīvoju trīsdesmit gadu, katru dienu dodos pirkt bakalejas preces, bet ko šādu redzu pirmo reizi"

utt

pēdējais teikums: Dievmātes katedrāle kļuvusi mēma.