es neesmu arī tā strikti neko nodalījusi, ja Tu domā, ka mana došanās kaut kur bija racionāli pārdomāts lēmums ar mērķi un nodevām. man liekas tas bija instinkts. tas bija kaut kas ļoti dzīvniecisks, tā nolīšana malā. tagad tā distance vienkārši ir uzskatāma. jo man ar dzīvi attiecības ir tādas - vai nu ļoti tuvu vai ļoti tālu.
stulbā cerība - saldā mele, es vēl joprojām ticu, ka man sanāks. man galvā konstruējas lietas, kuru nav, bet brīžiem izplēn tās konstrukcijas un es attopos ar seju pret asfaltu. un tad es saņemu sevi rokās un domāju par cilvēcību. es atbraucu atpakaļ uz šejieni martā, kaut biju jau iesniegusi papīrus eiropā. man likās, ka es vēl neesmu paņēmusi visu. no kā? no mier un klusuma? arī. bet vēl gribējās zināt, kas ir tas, kam man liekas man nepietiks spēka. un tagad es to redzu. un spēks apmēram pietiek.. ai, visi mēs triecam laiku uz absurdu. bet esmu kaut ko guvusi šajos pāris mēnešos. dažas atbildes, dažus jautājumus.. šeit lielai daļai iebraucēju iet ciet. un tikai mēs paši to savstrpēji zinām kāpēc. to nevar tik racionāli izskaidrot. sak, kāpēc tu neņem visu, ko tev dod. nepietiek jau spēka. izsīkst motivācija. pāris gadi nav mēnesis ceļā ar fotoaparātu. tevi pamazām pārslēdz uz citu laiku, tempu un pozu. uz kultūru, kura ir ačgārna tavējai. un kuru to atšķirību savējiem ir grūti paskaidrot. dzīvo ar divām sajūtām un patiesībām. jaunā tevi nepieņem, bet uz veco liekas, ka nav vair atpakaļ ceļa. jā, in a way - esi ļoti brīvs. varbūt tas ir arī vienīgais sīrups, kas notur uz sajukšanas robežas, bet man šobrīd vienu spērienu un es būšu pāri tai.
zini, man liekas es vienkārši pieaugu. varbūt kaut kur pāršāvu pār strīpu un tagad man vajag laiku. patiesībā man derētu klēpis, kur paraudāt. bet ir jārij uz iekšu.
zinu, ka man nevaidzēja sevi izlaist publiskajā telpā. jo es neesmu nobriedusi un man nav nekas konkrēts sakāms. es cibas stāvos esmu tas sajukušais kaimiņš, kas visu laiku kliedz no rīta līdz vakaram vienu un to pašu vārdu.