man nekas sev vairs nav jādod, es nejūtu nekādas lielas bērnības traumas vai ko. bet raudināt un sāpināt bērnu es nespēju, es pamēģinu - esmu stingra, sarunājām, palaidām dārziņā, bet viņš jutās tur ļoti slikti. par nieku audzinātāja neziņotu. viņam sākumā vajadzēja ilgu adaptāciju, un izskatās, ka arī pēc šīs pauzes vajag. forši tiem, kam bērni iet palēkdamies, mani neiet. varbūt ja viņiem jelkad būtu bijkusi opcija palikt pie vecvecākiem vai citur, viņi būtu elastīgāki. es nezinu, bet neesmu arī absolūti stulba vai necenšos šajā gadījumā.