polija (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} polija) rakstīja, |
nu zini - piekrītu Antuanetei. tāpēc ir jābūt pedagoģiskajai izglītībai, lai ar tādām situācijām tiktu galā. Nevis pielietotu strātēģiju "lai izraudās" vs "zvans mammai". Ja domā 4gadnieks lieliski nesaprot, ka mamma parādījās agrāk, jo viņš taurēja, Tu maldies. vnk viss atkarīgs drusku no Tevis. Tu esi pati pieradinājusi, ka ir opcija neiet. Tad nu arī neiet. Es pati sevi atceros bērna vecumā - ja man bija kaut mazākā 0,01% iespējamība/ticība, ka kaut kas notiks, kā es vēlos, ja vien es pati rīkošos, es rīkojus: raudāju, draudēju, lūdzos, pielabinājos, rīkoju skandālus, viss gāja pa gaisu, pat tas, ka es par to visu dabūju vēl pērienu pieevām, mani neattturēja. Ķip "visi līdzekļi labi". Ja Tev Simo ir apvēltīts kaut ar pusi tāda spīta, tur pat mazo pirkstiņu nevajag padod, lai sagrābtu visu roku. un vaļā nelaidīs..
Protams, tāda rakstura īpašība bieži vien ir pat diezgan apsveicama. Vnk kā vecākam tad vajag par tām situācijām pateikt"nē", kas ir nē, nevis pie 3h pabimbāšanas paliek par jā.
Mani reiz 4u gadu vecumā no bd izņēma viena mammas draudzene, jo mamma brauca pie tēta uz slimnīcu uz Rīgu un mani negribēja ņemt līdzi. Es GRIBĒJU līdzi. Es nobļāvu pilnā rīklē VISU ceļu, kamēr tikām līdz mājām, un nobimbāju vēl 4h, kamēr bijām mājās, nerunāju ar to tanti necik, un vispār biju drausmīgi dusmīgi. Vai tas man ir atstājis kādas pēdas? Nē! Es to atceros, jo - jā tās bija spilgtas emocijas, pārdzīvojums, Vai es biju apbižojusies uz mamm vai aizvainota? Nē? Es biju vnk dusmīga un bēdīga, jo nedabūju to, ko es gribu (iespējams nedabūju arī klāt kādu bacili, ko slimnīcā varētu noraut). Un tas arī viss.. Tb es neuzskatu, ka bērnam jādara TIKAI tas, kas viņam patīk jābūt tikai tur, kur viņam patīk. Un jebkurā vietā būs dienas, kad uz turieni negribēsies iet. Bet tāpat būs dienas, kad tomēr būs jāiet un jādara. Arī freelancojot tak ne jau visus 100% darbus ķeries ar baigo sajūsmu, ne tā? Vai arī izdodas 100% darīt TIKAI to, ko gribas un tikai tad gribas?
Varbūt es te drusku jau braucu par tālu no sākotnējās tēmas, bet, ja reiz situācija ir tāda, ka viņam jāiet uz bd, lai tu varētu nezinu, strādāt vai darīt ko citu, ko tev vajag, tad viņam ir jāiet uz bd un jāpieņem šis fakts. Eventually, ja komunikācija ir pietiekami nepārprotama, jebkurš bērns sapratīs, ka interesantāk ir kaut ko tomēr darīt, nevis visu dienu bimbāt, jo īpaši 4u gadu vecumā.
Protams, tāda rakstura īpašība bieži vien ir pat diezgan apsveicama. Vnk kā vecākam tad vajag par tām situācijām pateikt"nē", kas ir nē, nevis pie 3h pabimbāšanas paliek par jā.
Mani reiz 4u gadu vecumā no bd izņēma viena mammas draudzene, jo mamma brauca pie tēta uz slimnīcu uz Rīgu un mani negribēja ņemt līdzi. Es GRIBĒJU līdzi. Es nobļāvu pilnā rīklē VISU ceļu, kamēr tikām līdz mājām, un nobimbāju vēl 4h, kamēr bijām mājās, nerunāju ar to tanti necik, un vispār biju drausmīgi dusmīgi. Vai tas man ir atstājis kādas pēdas? Nē! Es to atceros, jo - jā tās bija spilgtas emocijas, pārdzīvojums, Vai es biju apbižojusies uz mamm vai aizvainota? Nē? Es biju vnk dusmīga un bēdīga, jo nedabūju to, ko es gribu (iespējams nedabūju arī klāt kādu bacili, ko slimnīcā varētu noraut). Un tas arī viss.. Tb es neuzskatu, ka bērnam jādara TIKAI tas, kas viņam patīk jābūt tikai tur, kur viņam patīk. Un jebkurā vietā būs dienas, kad uz turieni negribēsies iet. Bet tāpat būs dienas, kad tomēr būs jāiet un jādara. Arī freelancojot tak ne jau visus 100% darbus ķeries ar baigo sajūsmu, ne tā? Vai arī izdodas 100% darīt TIKAI to, ko gribas un tikai tad gribas?
Varbūt es te drusku jau braucu par tālu no sākotnējās tēmas, bet, ja reiz situācija ir tāda, ka viņam jāiet uz bd, lai tu varētu nezinu, strādāt vai darīt ko citu, ko tev vajag, tad viņam ir jāiet uz bd un jāpieņem šis fakts. Eventually, ja komunikācija ir pietiekami nepārprotama, jebkurš bērns sapratīs, ka interesantāk ir kaut ko tomēr darīt, nevis visu dienu bimbāt, jo īpaši 4u gadu vecumā.
Nopūsties:
