vēl mazliet patrupinot - šeit es izglītības dēļ tomēr jūtos komfortabli, jo lielāko daļu apmeklēto lekciju es tikai vēroju, kā jau minēju - kā izrādi. man rīgā bija tāds niķis jau iet palaikam uz sliktiem priekšnesumiem, nu, nešķirot, kur iet, tas bija viens tāds posms, bet es citreiz kategoriski atsakos pat iet uz kaut ko, kas viduvēji patīk. bet tai posmā spēju rindām vien skatīties un arī lasīt jebko - uzrakstus uz sulas paciņām, financial times, tehnisko literatūru vai dzeju somu valodā, kuru nezinu, (tas gan jau bija mazliet extreme, bet labs pacietības treniņš). un jā - sektantu koncerti arēnās, žetonvakaru lugas, arodbiedrību uzsauktas eglītes - ir iespējams sev sastādīt plašu, bezmaksas izklaides programmu vai ik dienas, ja vien ir noskaņojums tam. un par brīnumu man šāds noskaņojums tolaik bija, bet tagad retāk, bet tomēr vēl parādās.
nu, lūk, un tas man lieti noder arī japānā, apmeklējot apšaubāmas kvalitātes lietas un vietas, kas man gluži vienkārši nav saprotamas. bet visu laiku to darīt nespēju, jo otrs noskaņojums ir radikāli pretējs - gribas kaut ko tikai izcilas kvalitātes vai arī neko. un tādu lietu ir maz, bet tas arī labi, jo tām vajag nobriest un sagatavoties, un tās vēl ilgi atstāj spēcīgu iespaidu. vai nu tas ir templī ejamais noskaņojums vai labas izstādes apmeklējums, bet tas ir kaut kas, kam vajag daudz laika un pēc kura vajag daudz laika, lai to izlaistu caur sevi. jo lieta, kas mani frustrē vairāk par visu, ir, kā festivālos, kad tu izskrien kā tirgū gar lērumu labu lietu, bet neko rezultātā nenopērkot. man vairāki labi pasākumi vienā dienā pret vakaru liek justies ļoti slikti.
ā, bet es iesāku par lekcijām un novirzījos. man palaikam patīk uz tām iet, pat ja tās nav manas. jo tajās ļoti labi domājās un zīmējās. patīk 2 valodiigaas - kameer runaa man es klausos, kameer citiem - domaaju savs lietinjas un neko nelaizhu gar ausi. jo tad kad lekcija ir savā valodā, tā mēdz satraukt, nomocīt vai radīt dusmas par to, ka apzinies, cik daudz kas no pateiktā tev nepaliks prātā. jo prāts vienlaicīgi nevar visu paņemt, īpaši, ja tas ir jau pilns ar kaut kādu junk.
ir vēl tāda vaina man pēdējā laikā iestrādājusies kā iziešana no telpas. nē, ne japāņu lekcijās. turklāt man negribētos nevienu aizskart. bet iziešana sarunas vidū vai kad klausās kā 2 citi sarunājas. jo kaut kas pēkšņi galvā rodas, bet saruna iet tālāk un jau novirzās no tēmas. un tad gribās padomāt par to, kas tikko minēts. noformulēt sakāmo un atgriezties. lai gan pēctam jau atgriezties nav kur. un klausīties neviens negrib. bet nu vismaz sev kaut kā pieskicēt.