jūtu, kā ar mani notiek izglītības process.. man nenotiek tik ātri kā citiem, kas pasēž skolā un kļūst uzreiz gudrāki. dažbrīd.. visa procesa gaitā, skaitot no mazotnes, man bija pa laikam kaut kas, kas patika - skolotājs vai viela - un es to apguvu līdz sirds dziļumiem. vienīgi bērnībā man bija fantastiski laba atmiņa un es atcerējos pilnīgi visu, ko redzēju vai dzirdēju, kas savukārt slikti beidzās, jo iztērēju atmiņā vietu uz mēsliem, turklāt pēctam bija grūti tai visā razbiratsa, jo nebija prioritāšu nevienā disciplīnā.

skolā, cik atceros, nodarbojos tikai ar mateni, bet pēctam nošāvu spontāni un šķērsām pa humanitāro līniju, kas, acīmredzot, arī nebija mana sfēra un viss, ar ko nodarbojos pēctam bija - mēģināju atkartīties no visa, ko man uzdod darīt, turklāt ar labām sekmēm. un kas ir pats interesantākais es joprojām to turpinu.
atceros, ka palaikam bija interesanti klausīties dažos pasniedzējos, bet interese bija tīri cilvēciska un robežojās ar apbrīnu - kā teātrī, piemēram , one man šovā vai cirkū. spilgti atmiņā palicis viens tāds Charpentier (viņš man regulāri jūk kā tēls ar vienu citu, kas mazā Ziemeļfrancijas kamerzālē lasīja V.Igo dzeju ļoti kaismīgi un es palaikam piemigu un pamodos aci pret aci ar tām gailošajām acīm), kurš runāja ar pārāko dedzību, kaut bieži vien viņa sakāmais robežojās ar pilllnīgu bullllšitu, kaut arī tobrīd nevarēju zināt, ka tas sakāmais bija tas, ko nupat pateicu, bet viņš ieturēja pauzes, skatījās acīs, skrēja laukā no klases, cirta durvis, tad atgriezās, pasēdās uz galda un žestikulēja, turklāt vēl es sākumā maz, ko sapratu no viņa teiktā tīri valodas dēļ, bet nenolaidu ne acis. es pieļauju, ka neko vispār augstākās izglītības iestādēs apguvusi neesmu. vislaik tikai kaut kā atkratījusies un atrunājusies. ar retiem izņēmumiem, kad kautkam arī noticēju. laba lieta ir literatūras saraksti, ko palaikam pasniedzēji iedod, tos var izmantot pēc saviem ieskatiem. uzdevumi arī ir labi, jo tas vēl no matemātikas laikiem - ir patīkami tikt galā ar kautko, kas sākumā šķiet neizdarāms, bet viss tas kaut kas nav nekas tverams, tikai tāda pati abstrakcija kā vienādojums, vienīgi dažiem uzdevumiem atrisinājuma nav, bet tikai paskaidrojums, kāpēc tas ir aplams. patiesībā brīnos, kāpēc un par ko man ir izsniegts kāds papīrs - laikam jau tāpēc, ka tā publiskā skološana ir grūti izkontrolējama.
tā kā no agrīna vecuma regulāri piedalījos pagrīdes dramatisko pulciņu trupās, sejas vaibstu un pat acu skatiena vēlamās izteiksmes iegūšana iegāja burtiski asinīs. nevar teikt, ka es visu esmu samelojusi, bieži esejās mēdzu runāt no sirds - lai gan no sirds vairāk nāk izteiksme, nevis saturs. turklāt arī tas ar laiku sāka kļūt organiski. bet tā ir tāda piketu tantes stratēģija - iedod 5 ls un es pateikšu, ko vajag, jo mani tāpat nekas nekrata.
jā, stulbi ir nostādīt savu Es tik ļoti centrā kā kādu ekspertu, bet ko, lai dara, ka nespēj noticēt kaut kam? šo man pārmet pat tuvi draugi - ka man uzticēties nevar, un ka, ja 2 sastrīdēsies, es nenostāšos neviena pusē. un neatnākšu, kad nepieciešams, un neaiziešu, kad pieklājas. un tā laikam ir manas dzīves traģēdija, bet sit kauču pušu (es ļoti cenšos ievērot kādu nebūt pieklājību! bet cenšanās ir kaut kas, kas darbojas no 9.00 - 17.00, bet pēctam vienā mirklī pazūd, un atklājas, ka nekā tur apakšā nav) es nespēju vairs savādāk. es neatrodu nevienus noteikumus, kuriem spētu tā noticēt, lai tos arī pildītu, tāpēc nākas izdomāt pašai.
es tāpēc arī mēģinu tik daudz ko apgūt no dažādām sfērām, jo man piemīt kaite "ja man liekas, ka kaut kas ir sūds, tad tas arī ir sūds", bet "sūds" jau parasti liekas tikai tas, ko nezina vai nepazīst, tāpēc kaut ko iepazīstot, pēctam rodas skaidrība, vai tas tiešām ir sūds vai nav. un lielākoties jau viss arī patīk. bet patīk tikai tiktāl, ka var pateikt - ok. tas ir ok. bet tas nenozīmē, ka tā tad kļūst par manu lietu. pat otrādi - kaut ko apzinot, ir vieglāk no tā kaut kā atbrīvoties.
nu, lūk, un tad tagad notiek izglītības process manī. un kā tas notiek? man iedod pa seju - iegrūž kaut kādus uzdevumus un pienākumus. man sāp un es ciešu, bet tad es tieku ar to galā - vai nu izpildu (un parasti es kārtīgi izpildu tikai 1 no visa) vai arī tieku tam pāri - paiet nedēļa un man top skaidrs, kā to izpildīt, nepielaižot sev klāt. jo līdzko es kaut ko kaut cik saprotu, mani tas vairs neinteresē. bet uz šī nedrošā kāpslīša es lieku pēdu un ņemu nākamo. tāds lūk "sūds" ir mans izglītības process. TAČU!! viss nav tik viennozīmīgi - ar laiku, pēc gada vai vairākiem, kaut kādā kontekstā atceros kādu lietu, kas mani ir interesējusi un veltu tai daudz uzmanības, pielieku klāt tai kaut ko jauno - tā gan ir apstāšanās un paķimerēšanās un aizņem daudz laika, bet tā sniedz gandarījumu, jo tā kļūst par stiprāku kāpslīti. tādu kāpslīti, uz kura jau var kaut ko pakārt, piemēram.
bet kas ir jocīgi, ka šai lietai kaut vai dotajā brīdī esmu jau veltījusi pusstundu un lapu. un šī lieta ir gaužām slidena un nekāda. tā nav praktiska! tā ir kaut kāda spēle, kaut kāds ēteris - kaut kas = nekas, ar ko es diendienā nodarbojos. es to saucu par "nodarbošanos ar gaisa masām". bet otrs mans hobijs ir mīlestība, bet par to man nav, ko teikt.