Bāc, jūtu līdzi. (Paņēmu pauzīti, haha). Man bērnībā bija ļoti grūti ar ēšanu, un es līdz pubertātei vienmēr biju šausmīgi tieva, tēva māsa jokoja, ka man vajag pie kājas siet gludekli, lai neaizlidoju.

Tas, ko es atceros vislabāk, bija tās šausmīgās bailes, ka spiedīs ēst, kas visbiežāk izraisīja lielu nelabumu, un tas bija ne tik daudz par garšu, kā tieši par tekstūru, tāda sajūta, ka mutē tev kaut kas, kam tur nav jābūt.

Es diemžēl neko nezinu par bērnu audzināšanu, bet mazliet zinu par suņu. (Sorī) Un viena lieta, ko ir ļoti grūti ievērot, bet kas strādā, ir ignorēt nevēlamu uzvedību (kamēr tas neapdraud audzināmo un apkārtējos) un apbalvot vēlamu. Bet apbalvot audzināmajam saprotamā un patīkamā veidā. Premisa ir tāda, ka suņi (un pieņemu, ka līdz zināmam vecumam bērni) vienmēr grib vairāk uzmanības, tāpēc, pat ja visa situācija ir stresaina un nepatīkama, viņi turpina to darīt, jo tur vienmēr ir tā "sudraba maliņa". Es, protams, neapgalvoju, ka E. vnk meklē uzmanību (jo visas ēšanas problēmas vienmēr ir daudz sarežģītākas) vai ka var pielīdzināt bērnus suņiem, taču atceroties manu pieredzi, es teiktu, ka varbūt nepierunāšana, netirgošanās savienojumā ar brīvi pieejamu veselīgu pārtiku un obligātu vitamīnu un minerālvielu uzņemšanu pārtikas piedevu formā ir kaut kas, ko ir vērts pamēģināt.