vakarnakt ap diviem man zvana pie durvīm. nesteidzīgi piečāpoju un drošu roku atsaslēdzu, lai koridooorā ieslēgtu gaismu. parasti šitie zvanītāji ir īstermiņa aizrobežu īrnieki, kas mūžīgi jauc gaismas slēdzi ar mūsu zvana pogu. parasti viņi pēc skaņas signāla padeves samulsuši teciņiem vien šauj augšup, tā ka durvis vēru vēsā mierā, turklāt visticamāk jau sen biju aizmirsis, nafig es kustos uz to pusi. veru vaļā tātad tās durvis sapņaini nodooortām acīm, un tad! atsprāgu kā dzelts un neveikli iemaucos drēbju pakaramajā un sapinos ziemas mēteļos- ne nu gluži, lai paslēptos, a moška arī LAI. -- trepēs stāv čuvaks kaukāds, lisijs. un rokās objekts milzīgs. jejbogu, Jankas Kristītāja galva nebūtu mani pulkāk iztrūcinājse. izrādās, picas piegāde. laikam jau tās divas solītās stundas arī bija pagājušas. vārdsakot, es šo visu par to, ka paldies par atgādinājumu - puse picas vēl zem galda atradās, un halapenīši patīkami silda aukslējas.