hm

viņi dabū tik daudz tusēt ar mani kā neviens tuvākajā apkārtnē. bet es jūtu, ka sāku kļūt tik pat pasīva kā savās atbildēs bija mana mamma uz maniem ierosinājumiem šūt lellei mēteli un spēlēt kafejnīcās.
es varu ar viņiem kopā patulkot, bet kad man atnāk iedvesmas vilcieniņš un es kko sāku rakstīt, man vnk viņi un viņu vajadzības galīgi pazūd, es esmu pārsteigta par tādu aizmiršanu, tā liekas kā demence