nu nez, man liekas, ka situācijas nav tik vienkārši melnas vai baltas, kā no malas izliekās.

piemēram, cik lasīts, šādas varmācīgas attiecības parasti attīstās tā, ka no sākuma agresors stāsta, cik nenormāli mīl, aplido, liek justies upurim kā superduper cilvēkam. tad agresors kļūst par agresoru un pazemo, sit utt. pēc tam, kad upuris aiziet prom, tad agresors lūdzās, aplido, sola visu mainīt, nekad tā vairs nedarīt, ka tas bijis izņēmuma gadījums. plus vēl notiek gaslighting, kad agresora uzvedībā tiek vainots upuris, agresors cenšas upurim atņemt paškontroli, saziņu ar draugiem utt. tā ka baseline paliek pavisam šķībs un upuris īsti nesaprot tajā situācija, wtf is actually going on.

nu, un vadoties no tāda fona es spēju iedomāties ļoti daudzus iemeslus, kāpēc palikt mājās pēc piekaušanas. it īpaši ņemot vērā, ka pieņemu, ka piekautā persona jau tā ir šoka stāvoklī, kad vispār spriestspēja ir pakaļā.
* ja nu vecis ir aizgājis gulēt un iešana prom ar 3 bērniem viņu pamodinās un viņš nositīs visus
* policija ar viņu draudzīgi parunājās un atzina par neko nopietnu. varbūt patiešām tas nebija nopietni un viss ir iztēlē?
* varbūt bērni neko nav dzirdējuši un ja viņus nakts laikā modinās, tad viņiem būs šoks un stress, un viņiem viss būs jāskaidro, un ja nu vēl viņiem rīt skolā ir svarīgs kontroldarbs
* kam tad naktī zvanīt un ko traucēt un kā līdz viņiem tikt? saukt taksi? bet tad visai tādai zilumainai jāsēžas taksī, nakts melnumā, aukstumā, jārunā ar jaunajām mājām, omg.
* braukt uz viesnīcu? kuru, cik maksās, vai bērnus ņems?

nu un utt utjp.