kad man bija situācija, ka šķita viss toč nereāli traki, ne ar ko netieku galā, krīzes centrus kaut vai parunāties sazvanīt vnk neizdevās. Palasīju info, ka uz kkādu psihologa konsultāciju vari tikt tikai kā trūcīgais, vai tad nezinu meklē pats kādu uz dullo (ceri, ka kko jēgs arī no tādām situācijām), ja dzīvot tev pašam ir kur, nu tad kulies vien tālāk. Tā arī ir.
Un, ja tev otrs ir pisis smadzenes sazin cik ilgi, ir baigi grūti uz to nereaģēt stervozi, jo īpaši, ja notinas, atstāj tevi kulties ar bērniem un pēc tam vēl ņirdz ģīmī, kā tu, nabadzīte, netiec galā - citas sievietes tiek. Es tad savākšu bērnu un tev palīdzību neprasīšu. Nezinu par šo sievieti, bet nu tas tā ieskatam.
Un tas, ka bērnībā vienīgais vecāku audzināšanas veids bija siksna, situāciju neuzlabo. Var jau teikt, ka bija tak laiks iet pie psihologiem/teraptiem savu galvu vest kārtībā, bet daudzas no tām problēmām izlien TIKAI tad, kad pašai piedzimst tie bērni. Un tad jau vairs nav laika (pat, ja nauda it kā ir) ne normālām terapijām, ne psihologiem, jo īpaši, ja esi viens ar to bērnu/bērniem.