es šķiet apvienoju abas lietas - brīžīem pilnīgu pofigismu un tad barddzību/eksploziju, kad tiek demolēts kaut ka tāds, ko es toč negribu pirkt jaunu..

un tad vēl tā baža par tēmu "padod velnam mazo pirktiņu"- nu, piemēram, ja es vienu dienu ļauušu meitai lēkāt pa manu gultu (jo nu tak viena reize nekaitēs), tad KĀ es viņu piedabūšu klausīt citu dienu, kad es būšu sapratusi, ka tā nav vairs viena reize un man sčas, sčas būs jāpērk bezmaz jauna gulta?
Un tie rūļi ir tik daudz - to drīkst, to nedrīkst, lietas, kuras pats dari/nedari automātiski, bet bērns to tā nezin/nedara. Un tad tas viss ir jāizskaidro, un jāieskaidro, un jāpiedabū klausīt vai jāatrod sev valīdi argumenti, kpc to tomēr varētu darīt citādi.. Kamēr bērns nesāk graut dzīvokli, pat iedomāties nespēju, cik daudz to "noteikumu" man ir :D

Un mums ir noteikums, ka ar krītiņiem tikai pie galda uz papīra drīkst zīmēt. Un tikko beidz, tā mamma atņem krītiņus :D Jo es jau gara acīm redzu kasām to visu nost no meitas istabas tapetēm.. Un dzīvojamās istabas plauktu durtiņas nedrīkst meita taisīt pati vaļā! Jo tās ir fakin augstu, ir no stikla, knapi turas eņģēs/pusrāmī un man vēl joprojām skaidrā atmiņā, kā es pati 4u gadu vecumā mājās stikla durtiņās izdomāju pašūpoties, kamēr mamma uz 1u minūti izgāja kāpņutelpā izbērt atkritumu vadā miskasti. Rētu uz galvas varu sataustīt joprojām. :D Un tā tie stulbie noteikumi savācas...

Mok I līdzīgi?