emm nu nez - apetīte mok arī atšķiras, bet nu tas, kas notiek, tai brīdī, kad bērns "pasaka", ka neēdīs, jau nu gan ir audzināšana.. Tb vai skrien riņķī ar 5iem citiem ēdiena variantiem, ka tik paēstu, vai kā man paziņa, bezmaz uz galvas stāv, izklaidē šamo ar multēnēm, kamēr šim mute vaļā, timēr paiku iekšā, vai kā..
Man laikam nevajadzētu komentēt, jo mana ēd tiešām visu (neveselīgās lietas gan nedodu), bet nu leksē pilnām mutēm dilles, dārzeņus svaigus/vārītus, zivi, pākšaugus, jogurtu, augļos, ogas, putras, zupas (par biezzupām tik spļaudās)..
Bet es arī viņu jau kopš <1 gada vecuma esmu pieradinājusi, ka ja neēd to, kas ir iedots, tad nākamā ēdienreize ir tad, kad nu tā ir. Labākajā gadījumā ēdiens vēl var pastāvēt un preileni drusku pagaidīt, sliktākajā - es vnk izēdu un viss. Spļaudies vai nē, bet izsalkums dara savu. Ja tiešām grib ēst, apēdīs. Ja negrib (kas gan mūsmājās reti gadās) - nu tad pačīkstēs, bet nu nekāda traģēdija arī nebūs.
Kopš 1,5 gada vecuma gan arī vairāk iespringst uz nezināmām/piemirstām lietām - tb jāpierunā pagaršot, bet pagaršo un ēd tāpat. Ja nu ikurāt negaršo, tad neēd pati, bet paprasa, lai es baroju :D