un es nemaz arī nešujos, tikai ienāca prātā. tas ir jocīgi, ka no tā karstā laika vai kā cita mani nepamet tāda viegla eiforijas sajūta, ka pilnīgi nekas nespēj satricināt, kaut arī neiet nemaz tik spoži. es no rītiem pieceļos un tad kaut kur plūstu. savukārt daudz kas, kas notiek, plūst garām man. eju no rītiem pa pārbāzto tuneli kā tāds kings paceltu galvu un domāju visu, kas ienāk prātā. un arī viss, kas bijis, liekas kā nākas, pat ja arī ne reizi esmu nošāvusi greizi. domāju par sevi - kas es esmu vairāk - tā kuce, pēc kuras izskatos, vai tā teicamniece, par kuru izliekos, vai tas panks, kam viss pohui, vai tā draudzene, kam no sirds rūp daži cilvēki, vai tā krutā, kas potenciāli var savārīt sūdus. bet tad sanāk smiekli, ieraugu sevi atspulgā un saprotu, ka esmu nekas, tāpēc varu būt, kas vien vēlos. šausmīgi mīlu sevi un visus pārējos.