kad dzīvoju kopmītnē, tur mitinājās arī smirdīgais Maximka, pie kura cilvēki nenāca 3 m rādiusā. beigās izrādījās, ka viņs tur nemaz nedzīvo, tikai nāk uz Internetu un viņam māju nemaz nav, ir tikai motocikls un viņš ir iesprūdis Japānā. mēs kaut kā tomēr sapazināmies, jo viņš bija krievs un šad tad viens otram izpalīdzējām. ar Maximu bija grūti sarunāties, jo viņam bija problēmas atrauties no kompja. viņš vislaik sēdēja kopmītnes pamestās ēdnīcas stūrī, ķerot wirelessu. nē, viņš tur nedzenāja nekādas kailu sieviešu bildītes, bet cītīgi rakstīja un skaitīja. es prasīju - ko Tev uzdāvināt ziemassvētlos, tas nekas ka šie nav pareizticīgo. viņš teica, ka esot gan vairāk budists, bet no šokolādes neatteiktos gan. pēc kāda mēneša viņš trijos naktī pieklauvēja pie manas istabas durvīm ar kasti rokās un lūdza to noglabāt, tā vēl joprojām pie manis stāv, bet pats viņš aizlaidās ar moci uz Grieķiju [vārdi un nosaukumi šai tekstā ir mainīti], Krievijas vēstniecība izrādās jau sen viņu dzenāja rokās za hakerstvo. māte viņu nevarēja no valsts izpirkt, un tad viņš patiešām arī pazuda. vienreiz atnāca pie manis sapnī gaiši zilā kreklā ar īsām piedurknēm - tas bija netipiski, jo viņš nemēdz novilkt savu netīro, salijušo kurtku. es prasīju - kas noticis, Maxim? viņš teica - iepazīsties, tā ir mana draudzene. meitene bija tīra un skaista kā idille. patiesībā man viņš jau sen ir sajucis ar otru Maximu, kas piedzima štatos un vienmēr tā mīklaini smaidīja un arī principā neatrāvās no ekrāna, bet viņam bija tāda tīra un skaista brazīļu draudzene, kas ļoti viņu mīlēja un viņš uz desktopa turēja viņas bildi. patiesībā, šis Maksims bija ļoti tīrīgs un runāja daudzās valodās, bet tomēr otrs zināja vairāk - viņš labu laiku bija dzīvojis Nepālā un vēl šur tur. un vēl mums bija arī trešais draugs, kas konstanti sauca Maximu par Maximilian-san. tas bija franču ebrejs - viens no neglītākajiem cilvēkiem, ko man nācies satikt, bet kā par brīnumu viņam bija tieši tāds pats dvīņu brālis, kura vārds tulkojumā no japāņu valodas nozīmēja "žirafe". viņš ļoti ilgojās pēc sava brāļa un nāca man par viņu stāstīt, jo tas esot vienīgais cilvēks, ko viņš patiešām mīlot un bez kura nevarot dzīvot, viņš dažreiz arī raudāja. mēs kopā gājām ieprikties uz uteni - pirkām visabsurdākos priekšmetus un viens otram dāvinājām - reiz es tiku pie koka šūpoļu buļļa, bet viņš - pie antīka virtuves kombaina. citreiz nopirkām drēbes dolāra vērtībā, raupji adītas jakas un saucām viens otru - Oma un Opa, mēs šausmīgi daudz smējāmies. aizbraucot viņš man atstāja savu divriteni un boksa zābakus - 2 lietas, bez kurām es šeit nespētu iztikt. ai, visas manas mantas ir no kāda salasītas un savāktas. pašlaik viņš ir kopā ar brāli, dzīvo netālu no Luksemburgas dārziem un strādā pilī par gidu - vien iedomājoties sanāk smiekli, kā tas kaku maiss vada ekskursijas, viņam tak nekas nav svēts, viņš no pirksta izzīž tūkstoš jēlību sekundē.
nupat es pati sev atgādinu īstu Maximu - man var iet ar līkumu, taču es mazgājos tomēr, jo man ir statuss sabiedrībā.