"I'm not bad – I just did a stupid thing"
man tomēr gribās ticēt tādai sistēmai ar izņēmumiem. arī šeit, kur tā ir sapīta stingra kā drāšu kurvis. Stefanu iemeta cietumā par to, ka 5 cilvēki viņa bārā dejoja. [es jau kaut kad teicu, ka dejot nav atļauts, līdzīgi, kā Rīgā smēķēt - vajag superdārgu speciālo kabarē licenzi]. tad nu, lūk, ieradās 12 līdz acīm bruņoti nindzas-karavīri un saņēma ciet dejotājus un Stefanu. stulbākais, ka pat dragi nebija tam visam apakšā, kas varētu būt pirmais minējums. nene. principa jautājums.
prasīju Stefanam - kā bija cietumā? ērtības, prasības un tā, jo kas zina, mazums, man arī sanāk kaut kur nevietā padancāt vai nepareizajam uz motocikla uzkāpt vai kādu dokumentu nevietā parakstīt. viņš teica - diezgan drastiski, baro maz, bet izturēt varot. lieta tāda, ka vietējie lēmumus pārsūdzēt nemēdzot - aizver acis un cieš, jo tāda ir kārtība. Stefanam jau sen, izņemot viņu pašu, nav bijis, ko zaudēt - tēvs pakārās, kamēr viņš rakstīja matemātikas kontroldarbu gadus 20 atpakaļ, māte kaut kur aizlīgojās ar citu, sievas viņam nekad nav bijis, par bērniem arī neviens nav informējis. viņš iemācījās japāņu valodu pats uz savu roku un atvēra Tokijā vienu bāru pēc otra, jo viņam nesanāca zīmēt tik labus komiksus kā sola biedram, kurš tagad uz šīs mākas uzblieza veselu industriju. tad nu, lūk, Stefans bez advokāta izsita sev vieninieka kameru un mazgājās katru rītu izlietnē, kaut arī tas nebija atļauts, un pārsūdzēja spriedumu, tagad viņš ir brīvībā - es viņu aizvakar satiku. vienīgi, viņu met ārā no valsts - tā viņš teica un smaidīja, bet es prasīju - kā tie 50 cilvēki, kas Tev tic un uz Tevi strādā - jā, par tiem gan viņam sāp un to dēļ viņš vēl mēģinās kaut ko izdomāt.
es viņam izstāstīju par to dāmu ar grādiem filozofijā, kuras bērnus palīdzējām adoptēt, kad viņu ielika cietumā par vīra noslepkavošanu aiz iemesla, ka viņš to bija iesprostojis vāgūzī uz pāris nedēļām bez ēšanas un diršanas, tikai vīrs bija policists. bērni ok - nokļuva labās rokās, pēc padsmit gadiem varēs satikties.
mēs ēdām nūdeles, tinām tabaku un palaikam nobirdinājām asaru katrs savā zupas bļodā. visticamāk, viņš brauks atpakaļ uz štatiem un strādās uz savu bijušo sola biedru, viņš uzzīmēja uz salvetes ķiņķēzu, es, kā komiksu pētniece, atzinu, ka tas ir labs. viņš pavadīja mani uz pusdienlaika vilcienu, apskāva un noskūpstīja uz pieres - varbūt no negulētās nakts, varbūt no lielā karstuma, varbūt no Minhauzena stāstiem vai vells zina kā vēl cita, no augšas skatoties, varēja redzēt, kā pūlis ap mums pašķīrās, izplūda un aizgāja ar pātrinājumu ārpus fokusa kā tai eksperimentā fiziķiem-mazuļiem, kad salauž sērkociņus, samet apakštasītē ar ūdeni un vidū iemet ziepju gabalu - sērkociņ-laiviņas raujās no tā nost, ieliec cukuru - tās peld klāt, bet līdzko atkal ziepes, tā mūk pa gabalu.