blergh. 20 min pirms jebkā (tostarp tikšanās) sākuma paziņot, ka netiec, ir bezkaunība jebkurā gadījumā, izņemot, ja noticis tiešām kaut kāds pēkšņs force majeure, nu tur, lauzta kāja, aizdedzies dzīvoklis, bērns vai partneris nonācis slimnīcā utml. par apslimšanu jau cilvēks parasti tomēr var apjaust laicīgak.

bet vispār esmu novērojusi, ka tendence paziņot par šādām un līdzīgām lietām absolūti pēdējā brīdī vai arī nepaziņot vispār (un gana bieži vēl arī necelt klausuli, kad mēģini uzzināt, kas notiek), ir šokējoši izplatīta pat it kā normālu, pieaugušu cilvēku vidū. mans minējums - tas saistīts ar vispārēju nekompetenci par komunikācijas kultūru un/vai bailēm cilvēkiem paziņot kaut ko "neērtu", jo tas liek justies vainīgam, jo cilvēks nesaprot, ka atteikums vai plānu maiņa, ja tas tiek veikts apzinīgi, pieklājīgi un pārdomāti, nav uzreiz neizbēgami traģēdija. turklāt šeit izveidojas tāds kā apburtais loks - citi pilnīgi pamatoti dusmojas par tik sūdīgi koordinētu atteikumu, un atteicējs gūst šķietamu apstiprinājumu savam nepatiesajam priekšstatam, ka atteikums=drausmīgi, jo nesaprot, ka drausmīgs īstenībā ir tas koordinācijas un komunikācijas efektivitātes trūkums.