tad tev no rokām izslīdēja tālskaša futrālis un ļoti ilgi krita lejā, atsizdamies pret nogāzes akmeņiem. mēs klausījāmies liekas vai pusstundu katrs savā stāvkrastu pusē. redzēt neko nevarēja, slāpēti kritiena būkšķi atkārtojās, un jo klusāki tie kļuva, jo dzirdamāki. vai tiešām apkārt valdīja absolūts klusums vai arī mūsu dzirde pieslēdzās infraskaņai, vai arī tie sen vairs nebija futrāla krišanas trokšņi, bet tavi aritmiskie sirdspuksti; saskatīt es tevi nevarēju, bet tev bija rokās tālskatis - ja tas rādīja tumsā, tad tu varbūt redzēji mani, bet es tevi iespējams dzirdēju. tik tuvu kā pie pašas deniņiem.