Man bērni ir, taču bērni man ir otrajā vietā aiz sevis pašas (kas būtībā ir absolūti normāli un dabiski no sugas izdzīvošanas un turpināšanas stratēģijas viedokļa), tāpēc tā "kalpošana" ir bez uzupurēšanās un galējībām. Un man diezgan riebjas krūtsbarošana un krūšu saukšana par pupiem šajā kontekstā izraisa šausmu drebuļus, riebjas zīdaiņu brēkšana un mūžīgie vēmekļi, brrr, un "zīdainīšu smarža", kas patiesībā ir skāba/sarūguša piena, vēmekļu, kaku, bērnu ziepju un pirmo mēnesi vēl arī dzemdes iekšpuses aromāts (tā saldā mēnešreižu smaržkompozīcijas nots). Un vēl tā drausmīgā mammu mūsošana, ko kaut cik jātolerē saskarmē ar citām mammām. Nu, lūk, lai arī man viss augstāk uzskaitītais nepatīk, savus bērnus es ļoti mīlu un šīs nepatikas nebūt nenozīmē, ka neesmu gatava būt par māti. Tas, ka nevēlies izšķīst bērnā, nenozīmē, ka neesi kaut kam gatava, tas vispār neko nenozīmē.