tad, kad vakaros āzija smaržo, kad cilvēki tajā ieslēdz vakara gaismas - tādas klusas un oranžas - matētajos logos, kas patiesībā ir nišās noslēptas, neatrodamas durvis, atturīgi piesegušās ar krūma zariem - no kimono apakšamalas pavīd potītes - jā, tādos vakaros āzija ir skaistāka nekā to rāda filmās vai bilžu grāmatās. patiesībā, līkomotajās ielās, kas nesaprotami, uz kurieni ved, neko daudz redzēt nevar, tikai tos lukturus un monotono cikādes trauksmi, kas rada nelielas aizdomas, ka klusums ir tikai ārējs, ka tie, kas guļ, patiesībā tikai izliekas - satupuši pa kaktiem, saplūduši ar kokiem un ēnām, kaut ko gaida. bet ko? to neviens nekad nesaka, par to nerunā - tas ir āzijas noslēpums.