keio line
spiežas klāt no visām pusēm - vairs jau nesapratīsi, kas - kāja, soma, lietussargs, loceklis vai roceklis, vagonā iespiežas jau trešais simts. laptopu grēdas samestas uz plauktiem - tā tu ik rītu veic savas dienas pirmos 50 km. varūt uz sibīriju veda tā, bet varbūt šitā - bet nevienam nav brīv ne noģībt ne apdirsties līdz galapunktam, ne izkāpt pa vidu, ne pagriezties. ap mani saspiedušies 8 pusmūža onkuļi spēlē kas dārzā (ko drāzām?), cieši aptinušies piesvīdušie uzvalciņi.. man noteikti jātiek laikā uz vienīgo autobusu, kas ved uz laukiem, kur jau gaida 5os piecēlušies un muti nomazgājuši ķīnieši.
lekšana uz sliedēm rīta stundā ir visnožēlojamākā nāve - pat tavā pēdējā gaitā tevi ienīst tūkstoši, desmitiem tūkstošu, kas saspiesti vilcienos gaida, kad nokasīs tavas atliekas, turklāt tas var izsist no līdzsvara vismaz tūkstots citu cilvēu dienas - lecējs var pieskaitīt sev vēl mīnusā dažus gadus klāt, turklāt tā ir ķēdīte - 1 lec, vēl 10 viņa dēļ leks pēctam.