pieradusi pie tā, kā pasniedzēji runā ar skolniekiem kā ar dauņiem, man ir sajūta, ka pārņemu šo runasveidu sarunās ar līdzcilvēkiem, nostādot sevi muļķa lomā. bet kas vēl briesmīgāk - esmu apguvusi vietējo katakana-english, kad visu saka saīsināti, skaldot pa zilbēm un aktīvi izmantojot mīmiku, žestus un onomatopoēzes, un tā principā arī ir vienīgā valoda, kurā komunicēju balsī. koroče, manas kādreiz smalki izkoptās oratora dotības (vēl svaigā atmiņā uzruna augstskolas beidzējiem) ir samaltas putekļos, sakaltas važās un izsmērētas pret sienu. būs jāpiestrādā pie sava tēla.. tagad pat, nevis pēctam, jo īsta lēdija arī džungļos ir īsta lēdija.