Konkrēti par šīm puķēm (esmu gan redzējis vāku, gan paostījis opijdzeltenās lapas) - perfekts tīmeklis ir tāds, kas raisa pretrunīgas izjūtas. Esmu novērojis, ka visspēcīgāk radošā un iedvesmas un vispārinot arī indivīdus iekustinošā līnija izpaužas pretrunīgu galējību vienlaicīgā līdzāspastāvēšanā. Veikls suģestētājs parāda vispirms vispārzināmu lietu (jā, nu un?), tad parāda, ka tā tomēr ir neparasta (ah un oh) un tad pataisa to par joku (ha ha ha), un tikmēr pa vidam iesējot savu mesidžu, kas ērti iegulst suģestējamā zemapziņā, jo uzmanība ir pievērsta uz lietām, kuras prāts atpazīst un saprot, vienlaikus zinātkāri meklējot tajās kaut ko jaunu un ko tādu, par ko cilvēcīgi justies pārākam. Līdzīgi arī mīklu minēšana. Lūk, šī meitene - skaista (nu gadās), caurumi kleitā (pusnosegta miesa - vilinoši), bet nabadzīga (hmm, kādēļ gan?). Intriga slēpjas šajās pretrunīgajās lietās kopā (skaista, bet nabadzīga, jo nav izgājusi pie vīra - kāpēc?), un varbūt arī kādā vēsturiskā kontekstā, piemēram, diez ko gan tolaik nozīmēja būt par sarkanmati?