zinu piemēru, kad... bet tas sensitīvs jautājums. viņas tikai kļūst trakas, sāk ienīst savu bērnu un vīru, dabū pēcdzemdību depresiju vai vismaz hroniskas slimības saasinājumu, un izdara pašnāvību! atstājot bērnu bāreņos. bāreņos palikšana bērnam ir lielāka trauma nekā pieradināšana pie gulēšanas naktīs.

dalos pieredzē. abus bērnus atradināju no nakts ēšanas 7 mēnešos. visādi apsāubāmi literatūras avoti stāstīja, ka pēc 6 mēnešiem bērns jau ir pietiekami psiologīski stabils priekš tā.

nākamais punkts ir vienoties ar dzīvesbriedi. ka viņš tuvāko nedēļu naktīs būs galvenais sencis. bet atgādinājums par to, cik daudz viņam būs jānoņemas ar bērniem tad, ja tu noliksi karoti, varētu palīdzēt.

nu un kad naktīs bērns ieraudājās, es stipri ieduknāju lauleni un pagriezos uz otriem sāniem. laulenis cēlās, ņēma un midzināja bērnu. es izlikos par pilnīgi beiktu. nedēļas laikā problēma nokārtojās. turpmākajā pusgadā bērns varbūt reizi divās nedēļās modās naktī, bet to es risināju ar lauleņa iedunkāšanu un izlikšanos par beiktu.

domāju, ka tā nebija bērnam trauma, jo pie nakts neēšanas viņš viegli pierada (arī tavā postā teikts, ka ne jau ēst viņam naktī vajag, bet tusēt), un pamests viņš nevienu brīdi nebija, jo es gulēju pusmetra attālumā (mazzaķim vispār šai laikā nebija savas gultas) un laulenis allaž sniedza nepieciešamo mierinājumu.