necepini mani :))))
es nupat runāju ar psihter par šo tēmu un man salikās pa plauktiem - 1) domā par dēlu nevis par attiecībām ar audzinātāju, no tā izriet, ka nevis audzinātājas labsajūta ir svarīga, bet dēla; 2) viņš noteikti nav vienīgais, kuru dunkā; tu taču nevari ļaut kaušļiem aiziet pasaulē nesodītiem - turpināt dunkāt dārziņā, pēc tam skolā, pēc tam uz ielas? labāk ar viņiem strādāt laicīgi, t.i. tagad un visu pasaules bērnu vārdā!
no sākuma ieminies audzinātājām, kaut vai paprasi, kā viņas rīkojas, kad E lūdz palīdzību, kad kāds ir dunkājis; kad audzinātāja izbrīnīsies, brīnies arī tu - kā, vai tad jūs nezinājāt? lūdzu uzmetiet aci, jo mūsu ģimenē dunkas netolerē; ja audzinātājas nepratīsies, tad nāksies iet pie vadītājas, bet arī "pofig uz audzinātājām" režīmā, jo primārais ir E un pieaugušajiem jārisina E problēmas, nevis viņam pašam kaut kāda "dzīves skola" jādabū.