Savā ziņā tā ir liela taisnība; pieņemsim, ka taksis atnāk tikai pēc stundas (un tā var arī atgadīties), un? Cilvēks, kurš rēķinājies, ka nu toč būs pēc pusstundas, būs otro pusstundu nervozējis un pukojies un visādi citādi bezjēdzīgi bijis nelaimīgs, jo izmainīt jau neko tur tāpat nevar; bet cilvēks, kurš teica inshallah, būs mierā ar sevi.

Tas pat ne no islama, bet arī no budisma nāk - ka viens no primārajiem ciešanu avotiem ir pieķeršanās visādām 'gaidām' kuras mēdz nepiepildīties un kuras ietekmēt/novērst tāpat nav lemts; ka cieš nevis dēļ sliktas realitātes bet no tā, ka realitāte nesakrīt ar cerēto, un risinājums ir koriģēt neadekvātās cerības.