Turies!
Daži bērni pierod pie ratiem. Es atceros, ka regulāri izmisumā zvanīju P, jo Em ratos histēriski kliedza un nekas nelīdzēja. Toreiz viņa nomierinājās vienīgi, ja skrēju ar ratiem - mēs dzīvojām gandrīz tieši pie gājēj/veloceliņa, kas bija gluds un taisns un bezgalīgs. Uztrenējos līdz pusmaratonam :) Un tad jau pierada, bija ar mieru arī lēnāk staigāt.