mums šitā te līdzīgi gāja bērnu slimnīcā, kad meitai bija 4 mēneši un mums vajadzēja tur 2 nedēļas dzīvot. ok, bērnam patika raudāt, tas tiesa, turklāt balss skaļa un viņa bija arī tobrīd visjaunākā no pārējiem nodaļā guļošajiem, tāpēc nevienu citu regulāri ķērcam nesanāca dzirdēt, un tad nu pārējās mātes visu laiku bolīja baltas acis mūsu virzienā. bet tur bija, piemēram, noteikts, ka bērnu nedrīkst ņemt līdzi uz virtuvi - es viņu atstāju palātā un viņa, protams, bļauj pa visu nodaļu un vēl pēc tam ilgi nevar nomierināties, vēl pēc tam sākās kaut kāda karantīna un bērnu drīkstēja nest ārā no palātas tikai ejot uz nodarbību vai ejot ārā pastaigāties, tad viņa raudāja vēl biežāk un gaužāk un vienā tādā reizē pie mums dusmīgi ienāca viena māte un pateica, lai es apklusinot savu bērnu, jo viņējais nevarot pagulēt. es jau tā biju nobesīta tajā slimnīcā un tad, kad viņa man to pateica, man plīsa pušu dusmu maisiņš un es viņu pasūtīju tālu, piebilstot, lai nejauc slimnīcu ar viesnīcu. nu, bļin, ne jau es speciāli bērnu raudinu, to, ka bērns raud un citreiz viņam nevar izdabāt, būtu mātēm tā kā jāsaprot, bet skuju. un, piemēram, mums blakus palātā divgadnieks regulāri cēlās naktīs raudādams un modināja arī manu meitu, bet man pat prātā neienāca kaut ko aizrādīt, jo, nu, bļin, es apzinos, kur es atrodos. šis būtu kaut kas līdzīgs autobusam - ja kādam mudakam traucē raudošs bērns vietā, kas nav tava privātā, tad lai iet un vienreiz nopelna sev automašīnu.

p.s. lai tikai un vienīgi veicas turpmākās gaitās sabiedriskajā transportā! :)