Un tad izaug tie vienaldzīgie, klusējošie džeki. džeki, kas nerunā ar savu sievieti, savu ģimeni vai vispār kādu par to, kas viņiem sāp, par savu veselību, par savām emocijām, jūtām vai mīlestību vai nemīlestību, jo lūk izrādīt emocijas ir sievišķīgi. ir jāzin mērs. nedrīkst izaudzināt bērnu par ņuņņu kurš raud, jo mašīnītei saplīsa ritenis, bet ja noticis kaut kas emocionāli smags, jāļauj raudāt jebkuram CILVĒKAM, ja viņš to vēlas un ja viņam sāp, neiedalot dzimumos. Vai tiešām neviens mūsdienu sabiedrībā nespēj saskatīt vidusceļu?