- kas tev ar roku? - viņa iesaucās manā virzienā. (šorīt sarunas notika tikai zviedru un japāņu valodā. tāpēc es jo vairāk padomāju, ka tas ir retorisks jautājums, jo, pirmkārt, tas bija tas, ko es gribēju pajautāt viņai, bet redz, viņa pati iesaucās) viņai no pleca līdz elkonim bija gara sarkana rēta. patiesībā gan istaba, gan vieta bija pilna ar nāves smaku, līdzīgu kā tajā vietnamiešu mājā toreiz. pat viss iekārtots līdzīgi.
bet izrādījās viņa to jautāja par manu roku, ko ielocījusi kā vienādmalu trijstūri biju laiski pabāzusi sev zem pakauša. viņas rēta izrādās bija sīkums. viss mans augšdelms bija nevis sniegbalts, kā es to biju iztēlojusies, bet gan zili vioets ar asiņu lāsumiem un dubļiem. labi, ka tobrīd vēl neredzēju savas kājas.