Par "jauno Balzaku" dēvētais Matiass Enārs (Mathias Enard), 2015. gada Gonkūra prēmijas ieguvējs, pirms dažām dienām publicēja apmēram šādu tekstu par Sīrijas situāciju:

Mēs visi zinājām, ka Baas režīms Sīrijā bija ļaunprātīgs slepkavu un spīdzinātāju režīms, bet mēs to piecietām.

Vēl jo vairāk - mēs palīdzējām to nostiprināt. Divus gadus pirms Deras notikumiem Bašārs al Asads tika laipni uzņemts Parīzē un14. jūlija parādes laikā stāvēja tribīnē tikai dažu metru attālumā no Nikolā Sarkozī, kurš tam sirsnīgi spieda roku.
Mēs visi zinājām, ka Asada režīmā bez vilcināšanās var tikt nogalināti gan pašu, gan kaimiņvalstu civiliedzīvotāji, kā to pierādīja jau 1982. gadā notikušie "Hamas slaktiņi" (kas patiesībā skāra arī daudzas Sīrijas pilsētas) vai sīriešu pastrādātie noziegumi Libānā. Mēs to piecietām.

Mēs zinājām, ka Sīrijas armiju un tās sabiedrotos, kas jau desmitiem gadu bija veikuši represijas, nekas nevar atturēt atklāt uguni uz cilvēku pūli, spīdzināt pretiniekus, bombardēt pilsētas un ciemus, bet mēs atļāvām viņiem to darīt.
Mēs zinājām, ka Sīrijas režīms veikli pieprot diplomātiskas reģionālās manipulācijas, kas ļauj īslaicīgi nostiprināt pretinieku pozīcijas un viņus iefiltrēt, spēlējot dubultu spēli uz nāvi, kā to pierādīja Sīrijas attiecību vēsture ar dažādām palestīniešu grupām. Un tas ir tikai viens no daudziem piemēriem, kurus esam aizmirsuši vai izliekamies, ka neatceramies.

Mēs visi zinājām, ka Sīrijas politiķi barojas no Asada kastas dāsnuma un klana darbības, tomēr cerējām uz pārmaiņām. Kad uzzinājām, ka pavisam īsā 2000. gada "Damaskas pavasara" laikā demokrātiskās kustības tikušas apspiestas, daudzi to līderi nonākuši cietumos vai bijuši spiesti pamest valsti, mēs izstājāmies no spēles.
Mēs iztēlojāmies, ka ekonomiska atvērtība veicinās demokrātisku atvērtību. Mēs skaidri redzējām, ka šī atvērtība kalpo tikai kā stipendijas jaunu režīma algotņu piesaistīšanai un klana nostiprināšanai. Mēs pārdevām mašīnas, tehnoloģijas un funkcionējošas rūpnīcas bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Mēs zinājām visas līnijas, pa kurām šķeļas Sīrijas teritorija: zinājām gan par Asada režīma galvenajiem atbalstītājiem - alavītu minoritāti ar tās militāro un represīvo aparātu, gan par tā stratēģisko aliansi ar Irānu, kas aizsākusies jau astoņdesmitajos gados Irānas-Irākas un Libānas karu laikā. Mēs pieredzējām gan libāņu "Dieva partijas" [Hezbollah] militāro un politisko spēku, gan to, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā kurdi tikuši izmantoti kā instruments Sīrijas un Turcijas attiecībās. Mēs zinājām par nabadzīgo, no mecenātisma izslēgto un pašu elites nicināto Sīrijas sunnītu aizvainojumu, bijām labi informēti par Saūda Arābijas un Kataras ietekmi uz Eiropas ekonomiku, kā arī par "auksto karu" šo valstu attiecībās ar Irānu.

Mēs atceramies (vai mums vajadzētu atcerēties), ka Tuvo Austrumu 20. gadsimta karte izveidojusies Marka Saiksa un Fransuā Žorža Piko slepeno 1916. gada vienošanos rezultātā jeb drīzāk kā sekas šiem nolīgumiem un to īstenošanai laika posmā no 1918. līdz 1925. gadam. Libānas, Sīrijas, Irākas, (Trans)Jordānijas un Palestīnas robežas tika noteiktas pirms gandrīz simt gadiem un nekad nav tikušas apšaubītas, atskaitot šo vienu reizi, kad Dāiš pagājušā vasarā apvienoja Rietumirākas un Sīrijas austrumu un ziemeļu provinces, pēkšņi satricinot arī visas pārējās un jo sevišķi Jordānijas un Saūda Arābijas robežas.

Mēs zinājām, ka Libāna ir ļoti nestabila valsts un dažas tās daļas vēlās ģeogrāfiskās situācijas pārskatīšanu (vai sabrukumu) un lai teritorija tiktu pārveidota par konfederāciju "minoritāšu pasargāšanas" nolūkā. Mēs iemācījāmies no Balkānu situācijas, ka, sabrūkot impērijai, neviens nevēlas kļūt par mazākumtautību svešā teritorijā. Mēs zinām arī to, ka iebrukums Irākā un tās pilnīga iznīcināšana ir novedusi pie netaisnībām, korupcijas, drošības apdraudējuma, bada un sabiedrisko pakalpojumu kraha.
Un no šī visa mēs neesam izdarījuši nekādus secinājumus.
Kad demonstrācijas kļuva par sacelšanos, kad sacelšanās izvērtās par revolūciju, kad pirmie lādiņi krita uz civiliedzīvotājiem, kad revolūcija pieņēma Brīvās armijas veidolu, mēs nekā nereaģējām.

Mēs skaidri zinājām, ka "Sīrijas problēmas" risinājums un atbilde uz "Sīrijas jautājumu" ir atkarīga no Maskavas un Teherānas, bet mēs negribējām doties turp.

Mēs solījāmies atbalstīt demokrātus.
Mēs melojām.
Mēs ļāvām aiziet bojā gan Brīvajai armijai, gan pārējiem brīvības spēkiem.
Mēs diskutējām par bojā gājušo skaitu.
Mēs diskutējām par sarkanajām līnijām, ko paši bijām izveidojuši un pēc tam pārvietojuši, jo nebijām pārliecināti, vai tās ir pārkāptas.
Mēs diskutējām par to, kādā krāsā ir gļotas, kas nāk no līķu mutēm.
Mēs solījāmies atbalstīt demokrātus.
Mēs melojām.
Mēs sasaucām konferences Eiropas pilīs.
Mēs redzējām, kādas kārtis ir rokās Saūda Arābijai, Katarai un Turcijai.
Mēs turpinājām melot.
Ik dienas mēs diskutējām par mirušo skaitu.
Mēs redzējām, kā uzslienas teltis Turcijā, Jordānijā, Libānā.
Ik dienas mēs skaitījām teltis.
Kad apnika skaitīt bojātās struktūras, mēs atzinīgi novērtējām bēgļu dzīves apstākļu uzlabošanos.
Mēs redzējām tuksnesī nokautos - mēs nebijām rēķinājušies ar tādu skaitu.
Mēs bijām sašutuši, un mūsu sašutums pārvērtās gaisa uzbrukumos un spridzināšanā.
Ik dienas mēs diskutējam par to, cik efektīgi ir mūsu spridzekļi.
Mēs skaitām mirušos un teltis.
Mēs pārdodam lidmašīnas.
Mēs mācāmies pilsētu nosaukumus -mēs apgūstam visu iznīcināto pilsētu nosaukumus, tiklīdz esam par tām uzzinājuši.
Mēs melojam.
Mēs esam nāves ģeogrāfi.
Postījumu pētnieki.
Mēs esam durvju sargi.
Mēs sargājam durvis, aiz kurām ir skumjas.
Katru dienu pie mūsu durvīm klauvē.
Un mēs skaitām sitienus.
Viens saka: "Aiz durvīm ir jau simt tūkstoš cilvēku."
Cits saka: "Viņu ir miljons, viņu skaits aug."
Viņi spiežas iekšā un dirš pie mūsu slēgtajām durvīm.
Mēs esam gļēvulības durvju sargi.
Mēs nevienu nelaižam iekšā.
Mēs neliecamies neviena priekšā.
Mēs lepojamies ar to, ka neesam nekas.

http://bibliobs.nouvelobs.com/actualites/20151209.OBS1095/refugies-syriens-nous-sommes-les-concierges-de-la-lachete-nous-n-accueillons-personne.html