Tetrapaku lielpilsēta pie mana matrača aug arvien lielāka. Es piespiežos pie sienas – tā ir piespiešanās.. Spiežu sevi tai aukstajai klāt un piespiežu sevi paklusēt – nerunāt ar sienu, kas tikpat nevar atbildēt, jo tai nav sakāmā. Varbūt pat nopirkt sev kopiņu Pasaules sienā ? Cilvēku milioni brīnuma badā.. pārvērtē savu racionalitāti, i mean, viņiem jau sen pietrūkst smalkuma. 21. gadsimtā paredzama pasaules lielākā izgāšanās... Vai nopirkt kādu sapni pa lēto pie kases? vai arī nafig.. nokačāt. Man nemaz nav viedokļa šajā jautājumā – es liekas, es nespēju ne mīlēt, ne saprast pasauli in general.
Blakus spilvenam guļ mobilā klausule, kas klusē, tikai rāda manu adresi uz ekrāna. Jo logam turu priekšā slēģus, bet ekrāns atgādina par koordinātām, kurās atrodos.
Ir pasaulē – vai reiz bija – cīņa par dzīvību un nāvi, ko aprakstīt varoņeposā. Mana ikrīta cīņa par dzīvību pēc varonības neizklausās. Ne pēc vecajiem kanoniem.. jaunie varbūt būs tādi, kā man. Mana cīņa ir pašsagalabāšanās... pierunāšana aiziet līdz veikalam, lai sirmā pārdevēja tur uzsilda pusdienu kastīti – dies’ zina priekš kam.. Pārējo dienas daļu es sēžu uz sava porolona plosta pie komandiltiņa un ar binokli raugos tālumā – gaidu, kad iznirs kāds zemūdens kuģis, kad kaut kur parādīsies krasts, kad nokritīs migla un iestāsies skaidrība. Turu cieši sažmiegtu dūrē ticību... kaut kam.