Eižens šausmīgi gaidīja sonogrāfiju, viņš jau pagājušo reizi uzskatīja, ka viņam būtu jāredz. bet kā nu tur notiek - sāk rakstīt papīrus, tad liek apgulties, nepiedāvā ieaicināt skatītājus, es pati no galda arī kautrējos saukt. šodien jau pēc sonogrāfijas saku dakterei, vai nākamreiz varēšu brālītim parādīt. un viņa tāda - "ko uzreiz neteicāt? sauciet iekšā, taisām vēlreiz."
labi arī bija, jo, kad atnāca Eižens, vairs nekāda mērīšana un pētīšana nebūtu sanākusi, jo visu laiku bija jāsmejas par viņa komentāriem. viņš bija ļoti satraucies un nopietns, un ārkārtīgi iedziļinājies attēlā. viņš redzēja skeletu un skropstas, un tad pašu galveno - puņķi.