es tur gāju, kad man bija, šķiet, kādi septiņi, astoņi gadi, bet brālim toreiz tātad bija kādi četri vai pieci. tas bija ļoti jokaini, viņš bija maziņš (nu, četrgadīgs) un supermuskuļots, ar normālu sešpaku.

es pārstāju iet, jo tur kaut kas mainījās un uz brīdi izbeidzās, turklāt es dabūju plaušu karsoni un ilgi slimoju. un vecāki kaut kā izdomāja, ka nav jēgas, jo es jau nebiju nekāda daudzsološa sportiste. lai gan īstenībā man ļoti patika. par to man ir daudz vairāk žēl nekā par klavierēm, kuras vecāki neuztvēra nopietni un ļāva ātri pamest. bet Pāvels trenējās līdz 14-15 gadu vecumam. bet tad pārstāja, jo tur viss notika diezgan profesionāli, un viņš nebija tik perspektīvs, turklāt pārāk gara auguma (īstenībā viņš ir vidēja auguma, bet tur vajadzēja mazākus).