stress, kas bija dienas sākumā, bija vienkārši stindzinošs. mēģināju atbrīvoties, bet laikam mans progesterons iekūlās kaut kādā sliktajā kokteilī un es nevarēju nomieriāt ķermeni. es sapratu, ka pat ja paliktu mājās gulēt vai necelt klausuli, man kļūtu tikai sliktāk no pārdzīvojumiem. pēc 2. izrādes, kā jau mēdz būt, tas viss atlaida un pārvērtās eiforiskā sakārtotībā. arī dzemdei pazuda krampis. es ļoti ceru, ka nenodarīju tikai pāri mazajam cilvēkam, bet viņš dabūja arī to viegluma vilni, kas sekoja un turpinās.