no 1 puses man ir tāds baigais respect pret visiem tiem cilvēkiem, kas ciešās, stiprās ģimenēs nodzīvo savu dzīvi vienuviet, dara savu darbu, mīl savus kaimiņus, draudzējas ar bērnudārza draugiem, apprecas ar vidusskolas klasesbiedru un mīl savu dzīvi, neskrienot nezinkur un nemeklējot sazinko, no 2 puses - es domāju, ja ir šaubas, tad ir jāaizbrauc uz laiku un jāpaskatās no malas, dzīve tak ir īsa & tam ir jēga, kaut vai tāda, ka saproti, ka nekad vairs neaizbrauksi no saviem mīlamajiem, nešauboties
nu tas tā vulgarizējot..:)