un tagad tikko es izgāju laukā. jo pašlaik ir visklusākais un vistukšākais laiks. ir 5 no rīta. ir gaišs. un gaiss ir tāds it kā uz ielas būtu viss tas siltums, kas nāk no cilvēka, kad tas guļ blakus. tieši tāds siltums. nedaudz mitrs un nedaudz smaržo, un, liekas pat cilājas līdz ar elpu.
pretī pa pakalnu nāca punduris. tā tīri kinematogrāfiski, lai aizpildītu garlaicību šai rindkopā, kad es šo stāstu. un pie veikala pārdevējs bija izgājis laukā un runājās ar kādu sievieti, kas varēja būt gan viņa māte, gan mīļākā, kas atminusies uz velosipēda tik agrā rīta stundā, bez kādas steigas. tā dara tikai cilvēks, kas mīl. un to varēja just uz tā stūra pie veikala, uz tās ielas, kur vairāk neviena nebija. viņi stāvēja un sarunājās gaisā, kurš vēl smaržoja pēc miega un nogulēta vaidziņa.