man liekas, ka ir cik cilvēku, tik stāstu. citiem bērniņi sagrābsta 4-5 valodas pavisam maziņi (luksemburgā), citiem tētis var runāt angliski, cik grib, bērns tik un tā runā franciski un ar drausmīgu franču akcentu reizēm atbild uz viņa angļu frāzēm.
man liekas pašai reāli smieklīgi, ka Eižens pa nepilnu gadu ir samācījies kā native spīkeris un vēršas pie manis tādām frāzēm un izrunā, kāda man nekad nebūs. bet saka, ka aizmirsīs. mēs atbrauksim atpakaļ - un pēc gada jau neko nezinās.
bet tas jau ir tikai prātīgi - mācīties to valodu, kur dzīvo. es nekad īsti neesmu sapratusi valodu mācīšanās hobiju, jo man vismaz tās dzēšas, kad nelietoju un nedzīvoju valstī.
diasporā jau parasti ir kāda auklīte vai audzinātāja, kas labprāt padarbojas latviski, ja vajag.