Boris Cyrulnik grāmatā "Kā runāt par mīlestību bezdibeņa malā" viņa ir ielikusi aploksnīti 178. lpp., nodaļa "Saņemt elli mantojumā":
"Es ienīstu vīriešus," - Lū kundze atkārtoja, jo uzskatīja, ka tie vainojami visās viņas nelaimēs. Viņa izdarīja visu, kas vajadzīgs, lai tiktu pie bērna, to seksa minimumu, kas nepieciešams, lai ieņemtu bērnu, no kura viņa sagaidīja visus pasaules labumus. Līdzko izdevās palikt stāvoklī, viņa pasūtīja sēklas dēstītāju, ko nevar īsti saukt par tēvu, un palika viena ar savu cerību bērnu, kā bija vēlējusies. Kad meitenīte bija piedzimusi (..) māte tai piedēvēja pašas apsēstību ar nāvi un krita panikā no savām iedomām. (..) (..) Desmit gadu vecumā bērns paziņoja: "Man sāp vēders, ceru, ka tas ir letāli." Bet divpadsmit gados viņa jau apgalvoja: "Es gribētu nomirt kopā ar savu māti, bet man patiktu, ja tas būtu vīrietis, kas mūs nogalina.""