Skatījos, kā pretējā modernā koka nama terasē kādi 7 zolīdi beļģi dzēra vīnu un smējās. bet es vnk bezkaunīgi sēdēju un skatījos virsū, tā uzturoties viņu sajūtā. viņi pamanīja un skatījās uz mani, pat ar kaut kādām brillēm. bet tad es sāku just to, kā viņi redz mani - nabadzīgākās drusku noplukušās un saplaisājušās mājas logā, strādnieku meitenes dzīvoklītī, un man palika ļoti omulīgi būt savā vietā. tikai vīnu sagribēju - aukstu un sarkanu.