Toties "Tamerlano" bija opera tieši man. superīgs, neliels baroka orķestrītis ar klavesīnistu-diriģentu. uz skatuves nevienas butaforijas (tikai nemainīga, gana grezna kolonādes perspektīva un 1 arhetipisks krēsls otrā cēlienā, kas likās jau par daudz), neviena aksesuāra (izņemot vēstuļu nazīti un indes pudelīti), viss spēks gaumīgos, bet autentiksi ticamos galma tērpos un dziedātāju pozās - daudz gulšanās pie zemes un pēkšņas sabrukšanas tiem, kurus apsiež, vai kam sirdis sāp. superīgi tenori-makaroni, kas saspēlēja tā it kā romāns būtu starp viņiem, nevis cīnītos par Astērijas sirdi. viņu amzierēšanās bija komiska, bet netraucēja traģiskajai līnijai, kas nevienā brīdī neaizgāja pārākajā patētikā, jo ar maigu klavesīna pāreju kā teicēja rezumējošo komentāru sākās nākamā aina. plam-pa-ram-pam-pam.
pareizajās proporcijās mūsdienīgums un autentiskums. nevis pašmērķīgs dekoratīvs minimālisms, bet maz priekšmetu, tāpēc, ka vairāk nevajag.