brauksim uz Ķipīti. Ingmārs par to sapņo jau kopš jūnija - par to, kā mēs saņemsim atvaļinājuma naudu un atļausimies mielastu Rojas labākajā ēstuvē. vakar tam par godu izmazgāju matus (no kāzu lakas) un izņēmu ieķepušās matadatas. vakarā jau uzsildīju ūdeni, izliku laukā uz soliņa mazgājamo bļodu, bet atklājās, ka nav neviena šampūna un ziepju gabaliņa, tāpēc ātri savedām riteni kaut cik minamā kārtībā un, rumbai streipuļojot, aizminos līdz Melnsilam un nopirku pudelīti Fruktis. atpakaļcelā man kādu kilometru dzinās pakaļ mežonīgs takša un rotveilera krustojums, un es kārtējo reizi sapratu, ka neesmu suņu cilvēks, jo būtu viņam aukstasinīgi no visa spēka situsi pa purnu ar kāju vai bomi, ja vien varētu palaist salauzto riteni brīvgaitā.
Lietus gan baigi gāž. Ingmārs vēl ved veco sienu un rāda Eiženam pa logu glodenes. Es esmu joprojām aizkritušu balsi un piešņaucu 2 tualetes papīra ruļļus dienā. Bet līdz Ķipītim kaut kā jānokļūst, jo kad tad vēl? es gan jūtos pieēdusies jau no vakardienas, kad pa visiem šašlikā nokopām veselu mutesbļodu ar cūkas gabaliņiem. kā tad ar mēri? nē, tu ko, šitā esot no Bifelenes māsas meitas kūts, značit tīra.